Manas māsīcas māsīca. Mūža mīlestība.

Mani sauc Rihards. Stāsts ir par kādu meiteni, kas no blāva viedokļa, daļēji uzskatāma par manu radinieci. Tāpēc, lai nerastos pārpratumu un nejēdzīgu, nosodošu aizspriedumu, izlēmumu jūs mazliet iepazīstināt ar manu ģimeni, pirms ķeros klāt "aktīvajai" stāsta daļai.
Manā ģimenē, jau vairākās paaudzēs, ar tuviem un attāliem radiniekiem esam bijuši ļoti tuvi. Mūsu attiecības vienmēr tikušas pozitīvas gaismas apspīdētas. Augām kopā kā ar brāļiem un māsām, tā ar māsīcām un brālēniem, un pat nākamās pakāpes radinikiem. Katru gadu, no visām malām sabraucam kopā, lai svinētu Jāņus, Ziemmasvētkus, Jauno Gadu... arī ievērojot ģimenes un senču tradīcijas. Vienmēr esam bijuši tiešām viena liela ģimene.

Un tagad tuvāk aktīvajai daļai.
No viņas tēva, mana onkuļa, kurš ir arī mans krusttēvs, puses, man ir māsīca Līga, arī ar kuru esam auguši kopā jau tad, kad bijām ietīti autiņos un rāpojām zem galda. Savukārt viņai no mātes puses arī ir māsīca - Elva, ar kuru bijām tikpat cieši saistīti kā ar Līgu.
Bet, kas bija īpaši, ka jau no bērna kājas jutu īpaši saikni starp mani un Elvu. Bieži viņa mēdza mani ķircināt, ka mēs reiz precēšoties, un, protams, lika man nosārkt viņas klātbūtnē, jo bija īsta skaistule. Kad gājām uz vietējo upi trijatā un ar kaimiņu bērniem peldēties, nevarēja viņu nepamanīt. Mirdzēja kā zvaigzne un smaržoja kā zieds. Īsāk sakot, jutu pret viņu lielas simpātijas.

Un ko es aizmirsu piebilst, ka Līga ir mana māsīca, bet Elva ir Līgas māsīca, bet ne manējā. Tas bija ievadā pieminētais izskaidrojums, kam būtu jāliek saprast, ka, pat no tīri medicīniskā viedokļa, starp mums ar Elvu nepastāv asinsradniecības.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Elva bija 9 gadus vecāka par mani un jau precējusies. Neilgi pēc tam, kad man palika 11, viņa dzemdēja meitiņu un drīz kopā ar jauno ģimeni aizbrauca uz ārzemēm, cik noteica, uz palikšanu.
Tad man palika 16 un viņa atgriezās. Kā izrādījās, jau paspējusi šķirties no vīra.
Viņa ieradās diezgan negaidīti, tāpēc gadījās ķibele ar ieceri palikt pie Līgas, kad izrādījās, ka viņas vecākiem krietni daudz jāstrādā. Pati Līga tolaik jau studēja, un biju palicis es viens, līdz ar to Elva devās pie manis.
Sazzinājos ar Līgu un viņas vecākiem, un norunājām, ka Elva varēs pie viņiem palikt, un atļāva man viņu pavadīt un ielaist mājā, kamēr paši, atvainojās, ka to šobrīd nespēj. Būtu jau palikusi pie manis, varbūt, bet mums plosījās liels un dārgs remonts, un vietas ciemiņiem nebija.
Tā nu devāmies uz Līgas māju. Pa ceļam aprunājāmies par notikušo, par to, cik ļoti esmu izaudzis un mainījies - atkal jau paķircināja mani, sakot: "nu, kad tad precēsimies?"
Neskatoties uz to, ka viņa jau bija dzemdējusi, man kā pusaudzim, viņā likās tik ļoti simpātiska ar tik lielisku augumu, ka nebeidzu būt pārsteigts, kopš viņu atkal ieraudzīju pēc šiem daudzajiem gadiem.
Nu neko, sajutu atkal to, ko jutu, kad bijām bērns. Atkal nosārku, un tā visu ceļu.
Kad bijām galā, un jau iekārtoju viņu, viņa apjautājās vai mājās ir internets, un vai varu viņai palīdzēt. Atbildēju: "protams!"
Es gan nepavaicāju nekādu atļauju Līgai par pieslēgšanos viņas datoram, un nedomāju, ka viņai būs kādi iebildumi. Lai gan vienmēr biju bijis pie datora viņas klātbūtnē, kad ciemojos.
Tā nu, abi ar Elvu, turpinājām ceļu uz 2. stāvu, uz Līgas istabu, kur abi iekārtojāmies pie datora. Ieslēdzām to, un saņēmu apstiprinājumu, ka viss kārtībā. Nodomāju, ka tas ir mājiens, ka varu doties prom, tāpēc atvadījos un devos uz savām mājām, pagaidām.
Pa ceļam uz mājām, nespēju vien beigt domāt par Elvu. Vēl tas, ka šī bija viena no pēdējo laiku karstākajām vasarām - meitenes staigāja un putniņi čivināja, tikai domas par meitenēm mani ieskāva... jau sāku iztēloties viņu kailu un iekarsušu manā klātbūtnē; mūs kopā guļamistabā, peldē pa kailo, un visādās situācijās un pozās. Es viņu iekāroju...

Ar Elvu turpinājām satikties gandrīz katru dienu. Līga vēl aizvien bija studijās, viņas vecāki darbā, tāpēc pavadījām samērā daudz laika kopā, arī aizbraucām radus apciemot, un kopā uz ezeru braucām. Tas viss manu fantāziju tikai stiprināja.
Tad, pavisam paradzemi, sākās diena, kad masturbēju domās par viņu. No sirds viņu iekāroju, un nodarbojos ar to pat vairāk kā reizi dienā. Nespēju beigt domās pat viņu.

Un tad, negaidīti... pavisam parastā dienā devos pie viņas. Zvanīt arī nezvanīju, jo viss bija kā parasti. Pieklauvēju pie durvīm, un nesaņēmu nekādu atbildi. Pamēģināju rokturi, un durvis bija vaļā, tāpēc gāju vien tālāk. Neskaļā, bet arī ne klusā balsī, apvaicājos, -"kur esi?", bet atbildi nesaņēmu. Nolēmu, ka varbūt izgājusi. Bet kāpēc durvis vaļā atstājusi?
Aizgāju pie ledusskapja, paņēmu aukstu dzērienu un, atspirdzinoties, devos uz otro stāvu pie datora, kur pēkšņi sadzirdēju vaidas. Nosmējos pie sevis, jo padomāju, ka viņa porno skatās.
Soli tuvāk, vaidas kļuvas spēcīgākās, brīžām iebļāvās kā kauts lops. Jau biju uzbudinājies. Zināju, ka tas nav pareizi, taču mana iekāre, mana tumšā puse spieda to darīt.. nogaidīju līdz viņa beidz porno beidz skatīties..
Minūte, divas minūtes... Bija iestājies tāds kā klusuma brīdis un vēsi iesoļoju iekšā, sagaidot spēcīgu pretriecienu kādu nebiju ne gaidījis, ko pavadīja, manai ieiešanai paralēla kaisles uzplūde ar mīlas skaņām.
Uz gultas gulēja puisis, atmuguruiski pret manis, un jāteniskā pozā uz viņa Elva, atliekusi galvu un pilnīgi kaila. Tas ievilkās vien ar acumirkli, kopš durvju atvēršanas, kolīdz viņa mani pamanīja, un abi bijām pārsteigti no notikušo, un durvis aizcirtu. Taču man skats vilkās kā veselu mūžību, gluži kā saka, ka pirms nāves gar acīm nozib visā dzīe. Es jutos tāpat, tikai es nemiru, bet jutos no tiesas tā. Nesaprotu, kas man uznāca, sirds pēkšņi sarāvās, krūtis iedūra kā ar nazi, līdz aiz durvīm nokritu gar zemi, un apdomāju, kas tiko notika. Laikam iekāre nebija tikai iekāre, tā bija īsta mīlestība, pat kaut vai viņa ir vecāka par mani, un nekad starp mums nebija bijušas attiecības.
Es sēdēju uz grīdas, sevi nošaustīju, ienīdu sevi.. mani pārņēma briesmu liels emociju uzplūdums.
Pēc brīža atvērās durvis, un es kā nobijies pakritu uz sāna un paspēros malā, it kā manā priekšā stāvētu pats ļaunums. Emocijas izraisīja asaras manās acīs. Man trūka elpas, un nespēju vairs parunāt.
-"Ak dievs!!??" viņa, satriekta un izbrīnas pilna, noteicās.
-"Kas notiek? Ko tu šeit dari?"
izskrēja no istabas arī šis puisis, ar ko viņa mīlējās, vien noteica "čau, mīļum, man laikam jāskrien"
Elva apsēdās man blakus -"tev slikti? izsaukt ārstu?
Nemaz neskatījos uz viņu. Manas acis skatījās vienā punktā. Biju tieši sirdī sadurts (pārnestā nozīmē) mana sirds bija lauzta.
Elva man palīdzēja piecelties un aizveda mani uz gultu, tai brīdī sajutos pavisam slikti un švaki atceros, ko viņa teica. Vien mēģināja atvainoties, un, šķiet, es momentā iemigu.
Kad pamodos, biju mazliet nesaprašanā, bet tikai uz brīdi. Lēnām piecēlos, noskaloju seju vannas istabā un mazliet noguris, kā drudzi saķēries, devos lejā.
Tur, pie plīts, stāvējā Elva. Pamanījusi mani, viņa steigšus devās man klāt, apķēra mani un jautāja. -"tu jūties labi? palīdzēt?"
Es tiešām jutos slikti, bet pateicu, ka viss kārtībā. Viņa tomēr mani nosēdināja uz dīvana, un pateica, ka ir pagatavojusi ko ēst. Un tad jau spēkus biju atguvis - pie maltītes galda arī izrunājām notikušo.
-"ko tu šeit darīji?"
-"atnācu ciemos. kā parasti."
-"bet tev viss labi? tu izskatījies galīgi slims"
-"un kā tu justos savu mūža mīlestību pieķerot gultā ar citu?"

Pats nesaprotu kā saņēmos ko tik tiešu pateikt. Izteicu to ar nožēlu, bet mīlestību. Viņa, savukārt, -"ak, kungs..", ko pavadīja ar smiekliem, uztvertdama to kā joku, līdz, pēc šiem vārdiem, nometos uz galda, ar elkoņiem uz galda, un plaukstām matos saķēries, kā grasdīdams tos izplēst, kā depresijas nomākts, Viņa saprata, ka tas nebija joks.
Kādu brīdi mūs ieskāva klusums. Es paliku uz galda, viņa.. nav ne jausmas ko pa to laiku viņa domāja pie sevis.

Tad viņa piecēlās, nolika atslēgas man zem acīm un aizgāja.
Nedēļu nebiju dzirdējis no viņas ne ziņu, nezinu vai viņa vēl bija Līgas mājās, jo uz turieni šo laiku negāju.
Taču tad, kādu dienu, kad biju tā kā nedaudz atguvies, viņa atnāca pie manis, un no jauna sajutu lauztu sirdi.

>>>Jā, mums bija remonts, bet tik daudz vietas, lai pats mājā uzturētos, man pietika vietas, kamēr pārējā ģimene nakšņoja viesnīcā. Man tur nepatika<<<

Ieraugot viņu, manī atraisījās dusmas, un tomēr man vajadzēja aicināt viņu iekšā.
Teicu, lai apsēžas, bet pats aizgāju pēc kādas uzkodas un dzēriena mums abiem.
-"Kā tev klājas?" viņa vaicāja.
-"Viss kārtībā." es atbildēju.
-"Skaidrs.. Rihard! >>gara pauze<< Tas ko tu teici... Tu tiešām to domāji nopietni?"
Tai brīdī, pēc izskanēja šis jautājums, pielecu kājās un dusmu acīm noskatījos viņu, justdams kā viņa bīstas no mani.
-"Un kā tev pašai liekas? Es nezinu, kāpēc vispār to pateicu. Man tā nevajadzēja. Bet, kopš tu atgriezies, es biju tikai domās par tevi. Iekšas mani plosīja. Nolādēts, tad pieķeru tevi drāžāmies manas māsīcas istabā.. ej tu sazin kur, man vienalga..."
-"Bet man nav vienalga!
Mēs taču esam ģimene, kā māsa un brālis. Ko tu vispār iedomājies, ka būšu tava drāžāmmantiņa?"
Dusmas mani pārņēma, ka jau biju gatavs ķerties viņai pa rīkles. Pavisam nepazīstama sajūta, pieskrēju viņai klāt, un grasījos ko darīt, bet asarām un naida pilnām acīm vien noskatījos uz viņu.
Jau grasījos teikt -"Ej tu.....", bet emocijas mani pārņēma. Nenovaldīju sevi un pusvārdā viņu satvēru aiz galvas stingri un noskūpstīju, nelaisdams viņu vaļā.
Kad viņa mani atgrūda un iesita pliķi, noskatījās uz mani ar līdzīgām acīm, asarām un/vai bailēm, emocionālu sagrāvi. It kā jutu, ka viņa tomēr pēc visa šā jūt to pašu, bet biju kļuvis nelīdzsvarots, nesapratu, kurš ir pareizais celš. Emocijas bija mani izpostījušas.
Pagriezu galvu un devos prom, līdz viņa mani saķēra aiz rokas un teica -"apstājies"
Pagriezos un tā bija dzirksts. Acu skatiem vien saprātamies sekundes simtdaļā. Aptvērāmies viens ap otru un pavisam strauji, neatlaisdami lūpas, mēli un acu skatuienus viens no otra, atdūrāmies pret sienu un sākām izģērbties.
Viņa bija manā klēpī, apvijusi kājas ap manu ķermeni, ar muguru pret sienu. Viņas krūšu gali bija izspiedušies cauri blūzītei. Pacēlu viņu augstāk un noliku uz galda. Viņa attina kājas un papleta tās. Skatoties man acīs, un es viņējās, viņa nogrūda malā manas rokas un lika noskatīties kā viņa podziņu pa podziņai atver savu blūzīti. Tālāk viņa novilka krūšsturi un saminstinājās. Piecēlu viņa atpakaļ klēpī, ļāvu apvīt viņai kājas ap mani un virzījāmies uz dīvana. Skūpstot viņu, viņas lūpas, viņas kaklu, viņas krūtis, slidināju rokas zem svārkiem, novilktdams viņas biksītes, tad atraisot savu locekli. Es turpināju pie viņas krūtīm, skūpstīju un izbaudīju tās. Apstājos un atgriezos pie viņas - iečukstēju ausī "es mīlu tevi. ļoti, ļoti mīlu tevi, un tevi gribu". Tai brīdī iegāju viņā ar uzviju. Liku viņai ievaidēties jau no pirmā grūdiena, bet tas nebija apzināti. Mūs abus vadīja tikai kaisle, ne saprāts, un es to dievināju...

Nemaz nepamanot, mēs mīlējāmies visu vakaru, varbūt pat visu nakti, jo pamodāmies tikai no rīta, un apķēruši viens otru, guļot pilnīgi kaili.



Tas tad pagaidām arī viss. Varbūt kādu dienu nāks arī turpinājums, jo šis viss bija tikai sākums mūsu attiecībās.